Ziemassvētku kaujas notika purvainā apvidū starp Babītes ezeru
un Olaini, kuru dēvēja par Tīreļa purvu. Latviešu strēlniekiem
tika izvirzīts liels un aizrujošs mērķis-Jelgavas un veiksmes
gadījumā arī visas Zemgales atbrīvošana. Uzbrukums sākās
23. decembra naktī, kad vācieši to vismazāk gaidīja, jo domāja,
ka pretinieks gatavojas svinēt Ziemassvētkus. Tumsas aizsegā
speciāli sagatavotas strēlnieku vienības vācu dzeloņstiepļu
aizsprostos izgrieza ejas, pa kurām uzbrukumā devās galvenie
spēki. Straujā triecienā strēlnieki ieņēma vācu ierakumus. Vācu
fronte bija pārrauta, taču tālākais uzbrukums apsīka, jo krievu
virspavēlniecība nebija sagatavojusi papildspēkus. Divas dien-
naktis bez atpūtas un stiprā salā, kas naktī sasniedza pat -35
grādi, latviešu strēlnieki aizstāvēja iekarotās pozīcijas, atsitot
nemitīgus vācu pretuzbrukumus.
25. decembrī (7. janvārī) sākās uzbrukums Ložmetējkalnam,
kas bija visnocietinātākā vācu pozīcija Rīgas frontē. Ziemas-
svētku rītā 3. un 7. latviešu strēlnieku pulks un 53. Sibīrijas
strēlnieku pulks, ciešot lielus zaudējumus, ieņēma Ložmetējkalna
pozīcijas. Gūstā tika saņemti aptuveni 1000 vāciešu un iegūtas
bagātīgas kara trofejas. Kopumā vācu pozīcijās tika izdarīts
vairāk nekā 7.km plats pārrāvums, taču 12. armijas virs-
pavēlniecība neorganizēja uzbrukuma turpinājumu, jo,
iespējams, nebija gaidījusi tik lielus latviešu strēlnieku panākumus.
Ziemassvētku kaujas atnesa latviešu strēlniekiem pasaules
slavu, bet arī milzīgus zaudējumus, jo latviešu strēlnieku rindas
saruka par vairāk nekā trešdaļu. Kārtējo reizi pierādījās, ka
cara ģenerāļi savu iegribu vai vienkārši untuma dēļ brīvi izrīkojās
ar, viņuprāt, bezvērtīgajām kareivju dzīvībām. Ziemassvētku
kaujas priekšvakārā izvirzītais sauklis par Jelgavas un Kurzemes
atbrīvošanu bija izrādījusies tikai liekulīga frāze bez nopietna seguma.